Kurš šodien ir radījis mākslas darbus, kurus mēs labprāt vēlamies apskatīt, pieredzēt savām acīm un maņām? Kurus darbus mēs vēlētos redzēt kā daļu no izstādēm? Kuras ir tās “mākslas balsis”, kuras ir vērts uzklausīt mākslas pasaulē, pat ja mēs tām nepiekrītam? Kurš mākslinieks spēj mūs pārsteigt, šokēt un pamodināt mūs no ikdienas vienmuļības?

Ārons Angels, kurš dzimis 1987. gadā Kentā, bet nu dzīvo un strādā Londonā, ir viens no šādiem māksliniekiem. Viņš ir viens no Londonas mīļākajiem, uz keramiku orientētiem tēlniekiem. Viņš ir dibinājis Londonas “Troy Town” mākslas un radikālās keramikas darbnīcu, kas piedāvā dažādus resursus māksliniekiem, kuri izmanto keramiku kā skulpturālu izpausmi vidē. Angela darbs tiek veikts tīšā diletanta stilā ar dažādām atsaucēm, kas ietver industriālo revolūciju, psihodēlisku dzeju un savu senču vēsturi. Un šogad viņa radikālā un psihodēliskā keramikas darbnīca ieguva pamatīgu atbalsta finansējumu un jaunas telpas, pastiprinot viņa lomu, nozīmi un iespaidus keramikas tēlniecībā Anglijā un ārpus tās robežām. Angela mazā mēroga keramikas tabloīdi ir radušies 18. gadsimta darbu ietekmē, šie keramikas darbi tiek pievienoti Angela baismīgās, apgrieztās stikla glezniecības kolekcijai, kurai tika izmantots audums desmit kilometru garumā.

Kā otro aizraujošo mākslinieku varētu nosaukt vides mākslinieci Meriku Algünu Ringborgu. Merika Algüna Ringborga, dzimusi 1983. gadā Stambulā, Turcijā, bet nu uz dzīvi un darbu apmetusies Stokholmā, Zviedrijā, veic savā mākslā apkārt notiekošā izmeklēšanu attiecībā uz simboliem Eiropā. Ko tas nozīmē būt vai nebūt daļai no Eiropas, jo īpaši jūtams viņa darbos tieši šogad. “Promotion Europe” izstādīta kā daļa no viņas izstādes “Pārrobežas” Dānijā, piedāvā 170 objektus apzīmogotus ar Eiropas Savienības zvaigznēm, no nagu griešanas atribūtikas līdz pat adītām cepurēm: šie mākslas suvenīri nav viss par vietu, bet par vietas ideju kā tādu. Viņa studējusi Sabancı Universitātē, Stambulā no 2002. līdz 2007. gadam un ieguvis bakalaura grādu vizuālajā mākslā un komunikāciju dizainā, kam sekoja maģistra grāds mākslā, kas iegūts Stokholmā 2012. gadā.

No Francijas nākušais mākslinieks Kaders Attia, dzimis 1970. gadā, lielākoties dzīvo un strādā gan Berlīnē, gan Alžīrā. Viņa māksla nodarbojas ar pētījumiem par koloniālisma ietekmi uz Rietumu kultūru, kas šogad viņam atnesuši Marsela Dišāna balvu mākslā un vairākas jaunas izstāžu vietas pie Pompidū centra Parīzē. Nākamgad būs arī skatāmas izbraukuma personālizstādes Sidnejā, muzejā Ilinoisā, ASV un dažādās galerijās Ņujorkā un San Džimignano. Vēl šogad Kaders Attia atvēra hibrīd-restorānu un mākslas telpu saviem cienītājiem Parīzē ar nosaukumu “La Colonie”. Tā kalpo kā jauna mājvieta starpdisciplīnu, anti-akadēmiskās, mākslinieciskās domas un diskusijas kustībai dažādu indivīdu vidū. Mākslinieks kopā ar partneri Ziko Selomu un viņu abu ģimenēm, svinēja “La Colonie” atvēršanu rudenī, radot vietu mākslas, mūzikas, kritiskās domāšanas, debašu un kultūras aktivitāšu organizēšanai. “La Colonie” visvairāk cer pievērsties stāstiem par minoritātēm.

Vēl noteikti jāpiemin daudzsološā māksliniece Rana Beguma, dzimusi 1977. gadā, Silhetā, Bangladešā, bet nu jau krietnu laiku dzīvojoša un strādājoša Londonā, Anglijā. Pazīstama Londonā ar savu mākslas darbu No.700, kas bija 50 metrus garš sabiedriskās telpas mākslas darbs radīts ar 700 atstarotājiem un atklāts Londonā pagājušajā mēnesī. Begumai raksturīgi ģeometriski darbi un krāšņas lugas. Rana Beguma saņēma savu pirmo grādu glezniecībā no Čelsijas mākslas koledžas un vēlāk maģistra grādu dizainā Londonā. Viņas mākslas darbu ietekme ir starp pop-art un minimālismu, ar atkārtotiem ģeometriskiem rakstiem islāma mākslas un arhitektūras ietvaros.