Savā visbūtiskākā līmenī laba māksla ir efektīva kombinācija starp mākslinieka vīziju un viņa meistarību. Laba māksla ir bez kompromisiem godīga, drosmīga, ambicioza, informatīva, oriģināla, sarežģīta un rada mākslas baudītājā svētku sajūtas. Savukārt, mākslas kritika pēc būtības ir šāda mākslas darba novērtējums. Kāds sava laika slavens mākslas un kultūras kritiķis no Amerikas – Deivids Hikijs, reiz izteicies, ka: “Māksla spēj mainīt mākslas kritiku un nekad ne otrādi.” Mākslas kritika tiek uzskatīta par svarīgu mākslas pasaules daļu un vienu no tās pamatfunkcijām. Valda uzskats, ka ja nebūtu mākslas kritikas, tad mākslas un tas vērtības komunikācija spētu vienkārši sabrukt vienā mirklī. Lai gan ir taisnība, ka mākslas gaume ir ļoti relatīvs jēdziens, ir dažas īpašības ikvienā mākslas darbā, kuras var izmantot kā darba novērtēšanas līdzekli.

Mākslas kritika reizēm tiek uzskatīta par atsevišķu mākslas formu. Lai arī katrs mākslas kritiķis var novērtēt mākslas darbu pēc paša unikalitātes, tomēr ir noteikts protokols, kas jāievēro novērtējot ikvienu mākslas darbu. Mākslas darbs var tikt noraksturots pēc ļoti dažādiem vispārpieņemtajiem kritērijiem. Parasti sāk ar tēlotājmākslas veida noteikšanu, kuram konkrētais mākslas darbs varētu atbilst, piemēram, grafika, tēlniecība vai glezniecība un tamlīdzīgi. Jāpievēršas arī mākslas darba žanram, kurā tas izpildīts – vai tas ir akts, ainava, klusā daba, portrets, vēsturiskais, mitoloģiskais, sadzīves vai batālais žanrs. Kādā kompozīcijā tapis darbs? Vai mākslas darba kompozīcijas veidošanā ir iekļauta dominante, kontrasts, dekoratīvā vai plastiskā telpa, ritms, proporcijas, asimetriskais, simetriskais vai neitrālais līdzsvars.

Mākslas kritiķa spēks slēpjas tieši viņa viedoklī jeb “kritiķa balsī” un noturībā ar kādu viņš spēj interpretēt kritizētos mākslas darbus, tādā veidā spējot iedvesmot kritikas lasītājus apskatīties uz konkrēto mākslas reprezentāciju un saskatīt tajā kaut ko iepriekš neieraudzītu un nepamanītu. Dažādās diskusijās, kurās tiek apskatīts mākslas kritikas statuss, ik pa laikam izskan apgalvojumi, ka tieši šī “kritiķa balss” ir tā, kas diferencē augsta līmeņa kritiku no vienkāršas, prastas žurnālistikas un muzeja kuratora darba. Mākslas kritiķa unikalitātes faktors ir tas, kas ļauj mākslas kritiķim kļūt par respektablu autoritāti, kura viedoklis tiek respektēts un tam uzticas. Mākslas kritika nevar būtu tikai skarbi pateikts Jā vai Nē vārds, jo gan pats mākslinieks, gan arī viņa radītie darbi parasti ir daudz sarežģītāki par vienkāršu Jā vai Nē, tos nav viegli sadalīt melnajos un baltajos. Mākslas kritikas galvenais mērķis varētu būt arī radošās un kritikās mākslas domāšanas sinerģijas aktualizēšana un stimulēšana.To, cik labs ir mākslas kritiķis un cik viņš ir profesionāls savā darbā, nosaka kritiķa spēja analizēt mākslas darbu pēc to kvalitātes un izcilības, spēt nošķirt lielisko no viduvējībām un neveiksmīgiem pakaļdarinājumiem, kritiķa prasme jebkuru mākslas notikumu spēt aplūkot plašā kontekstā gan kultūrvēsturiski, gan mūsdienu mākslas vidē.

Bet ja atkāpjamies no tiešas kritikas uz mākslas darba novērtēšanas ekspertīzi, tad šī var noderēt lielākoties tajos gadījumos, kad konkrētās gleznas vai mākslas darba īpašnieks vēlas viņam piederošo mākslas darbu pārdot tālāk. Lai arī īpašniekam parasti ir absolūti zināms, kas ir konkrētā mākslas darba autors, it īpaši tajos gadījumos, kad gleznu viņš ir iegādājies pa tiešo no gleznotāja vai viņa darbnīcas, tomēr reizēm pastāv varbūtība, ka īpašumā esošais mākslas darbs patiesībā nemaz nav. Diemžēl šodien mākslas pasaulē netrūkst slavenu mākslas darbu kopiju un apzinātu to viltojumu.