Jo slavenāks mākslas darbs, jo vairāk mīti tam apkārt. Piemēram, pastāv apgalvojums, ka Leonardo da Vinči slavenākās gleznas “Mona Līza” modelis patiesībā esot pats mākslinieks pārģērbies par sievieti, tātad – pašportrets. Mākslas darba pētījumi tomēr ir nonākuši pie secinājuma, ka glezna, visticamāk, ir kādas sievietes portrets vārdā Lisa Gherardini, kura bija ievērojama florencieša ģimenes locekle un turīga zīda tirgotāja sieva. Leonardo tēvs ir bijis ciešos draugos ar Gherardini tēvu, un glezna, iespējams, ir bijusi viņa pasūtījums par godu meitai.

Da Vinči otrs slavenākais darbs “Pēdējais vakarēdiens”, ko var apskatīt Santa Maria delle Grazie konventā Milānā, Itālijā, arī apvīts ar mītiem, ka sākotnēji tanī esot iekļautas arī Jēzus kājas. Bet 1652. gadā uzstādot durvis ēdnīcā, kurā glezna tobrīd atradās, būvnieki sagrieza grunts sienas gabalu apzāģējot Jēzus kājās. Vinsenta van Goga slavenajā gleznā “Zvaigžņotā nakts” attēlotā mazpilsētā ir Saint-Rémy-de-Provence Francijas dienvidos. Pastāv mīts, ka Van Gogs uzgleznoja šo darbu, kamēr viņš bija pacients Saint-Paul-de-Mausole psihiatriskajā slimnīcā. Šodien šajā slimnīcā viens no tās spārniem ir nosaukts slavenā gleznotāja vārdā.

Arī ap slaveno Dāvida skulptūru ir vairākas baumas. Viena no tām ir, ka marmora plāksnes, kas tika beidzot pārvērstas Dāvida skulptūrā ar Mikelandželo radošo darbu 1504. gadā, patiesībā tika izgrebtas jau 43 gadus iepriekš kādam citam māksliniekam vārdā Agostino di Duccio. Viņš plānoja pārvērst šīs plāksnes Herkulesa statujā, bet Di Duccio pameta aizsākto skulptūru, kuru sākotnēji bija paredzēts uzstādīt kādā Florences katedrālē. Marmors netika neizmantots aptuveni 10 gadus, kad tam pieķērās cits tēlnieks – Antonio Rossellino, arī viņš pameta šo darbu, jo saprata, ka marmoru ir pārāk grūti veidot. Galu galā 1501. gadā Mikelandželo sāka darbu pie savas Dāvida skulptūras. Lai taptu vēl viens slavens Mikelandželo darbs – griestu freska Siksta kapelā, tostarp slavenākajai tā daļai “Ādama radīšana”, kas attēlo Dievu dodot dzīvību pirmajam cilvēkam, pats mākslinieks izgudroja virkni sastatņu. Tās tika speciāli izstrādātas, lai varētu pievienot kapelu sienām ar īpašām skavām, lai mākslinieks un viņa palīgi varētu būt pietiekami tuvu griestiem, lai varētu strādāt un gleznot. Mākslinieks burtiski karājās gaisā, kā dievs, kurš radīja Ādamu.

Ekspresionisma mākslinieka Edvarda Munka slavenākajam darbam “Kliedziens” tehniski ir piecas atsevišķas versijas. Pirmās divas no 1893. gada tika izveidotas ar temperu un pasteli uz kartona, un šobrīd atrodas Nacionālajā galerijā Oslo un Munka muzeja. Trešā versija atrodas privātīpašumā un tika izveidota 1895. gadā ar pasteļiem, to nesen pārdeva gandrīz par 120,000,000 dolāru kādā izsolē. Vēl viens variants no 1895. gada, veidots melnbaltā litogrāfijā. Galīgā versija tapusi 1910. gadā saistībā ar iepriekšējo inkarnāciju popularitāti, šobrīd atrodas Munka muzejā, taču tika nozagta 2004. gadā, muzejam to atgūt izdevās vien pirms desmit gadiem – 2006. gadā.

Lai gan mūsdienās ir desmitiem atlējumu no Augustes Rodēna slavenajai skulptūrai “Domātājs” teju visā pasaulē, oriģināli tā bija daudz mazākas izcelsmes. Rodēns sākotnēji radīja 70 centimetrus lielu versiju 1880. gadā, kā centrālo komponentu lielākam skulpturālam darbam ar nosaukumu “Elles vārti”, iedvesmojoties no Dantes daiļdarba. Atdalītā skulptūra viena pati tika izstādīta 1888. gadā, un pēc tam 1904. gadā tā tika palielināta, kādu to pazīstam šodien 1904. Salvadora Dalī gleznojums “Mīkstie pulksteņi” esot iedvesmots no Kamamberas siera gabala, ko mākslinieks ir novērojis kūstot saules staros, lai gan viņš par šo, iespējams, vienkārši pajokojis, jo vispārzināmi ir tas, ka drošsirdīgais mākslinieks Dalī centās nekad neizskaidrot savus darbus.