Slavenākie mūsdienu mākslinieki

Mēs visi zinām, kas ir Leonardo Da Vinči, Vincents Van Gogs, billig lån, Pablo Pikaso un citi mākslinieki, kas reiz radījuši pasaulslavenus mākslas darbus, bet cik pasaulslavenus mūsdienu māksliniekus jūs varat nosaukt? Lielākais vairums īsti nevienu mūsdienu mākslinieku nezina. Vai tas nozīmē, ka mūsdienās vairs nav talantīgu cilvēku un neviens ar savu mākslu neizceļas? Nebūt nē, arī mūsdienās dzīvo un glezno ļoti daudzi talantīgi mākslinieki. Lūk, paši talantīgākie un slavenākie no viņiem.

Endrjū Vikari
Endrjū Vikari ir viens no slavenākajiem un ietekmīgākajiem mūsdienu gleznotājiem. Viņš ir velsiešu izcelsmes mākslinieks, kas dzīvo un strādā Francijā. Popularitāti viņš ir guvis, gleznojot ietekmīgu un slavenu cilvēku portretus. Viņš studēja vizuālo mākslu Londonas universitātē. Sākumā viņš šajā skolā pat netika uzņemts, taču, kad cits students izkrita, viņš tika iekšā. Pēc tam viņš sāka strādāt Londonā par portretu gleznotāju. Viņa darbi bija iecienīti tuvajos austrumos un viņa darbiem tika veltīti vairāki muzeji. Pašlaik viņš ir bagātākais britu izcelsmes mākslinieks un viens no bagātākajiem cilvēkiem Lielbritānijā.

Deivids Čoe
Deivids Čoe ir korejiešu izcelsmes amerikāņu mākslinieks. Viņa specialitāte ir grafiti. Viņš ar to nodarbojas jau kopš pusaudža vecuma. Viņš ir patiešām talantīgs grafiti mākslinieks, taču par spīti tam, sākotnēji viņš netika novērtēts. Vēl jo vairāk, viņš tika uzskatīts par huligānu, kas bojā pilsētas infrastruktūru. Viņa pagātne ir bijusi raiba, taču viņš saprata, ka, lai kļūtu par īstu, pelnošu, profesionālu mākslinieku, viņam ir vajadzīga izglītība, tāpēc viņš iestājās Kalifornijas mākslas un amatniecības koledžā. Skolu gan viņš nepabeidza, bet viņa māksla pamazām sāka gūt atzinību, līdz viņš nonāca slavas virsotnē. Jāsaka gan, ka šis mākslinieks ir zināms arī citu iemeslu dēļ, ne tikai savas mākslas.

Džaspers Džounss
Džaspers Džounss ir amerikāņu gleznotājs un sprintu veidotājs. Pārsvarā viņa darbi ir veidoti abstraktā impresionisma stilā. Pagaidām viņam pieder rekords kā joprojām dzīvajam māksliniekam, kurš visdārgāk ir pārdevis savu gleznu. Tā ir pasaulslavenā glezna Flag, kurā attēlots ASV karogs. Džounsam nav ļoti prestižas mākslas izglītības. Viņš trīs semestrus nomācījās Dienvidkarolīnas universitātē un pēc tam studēja Parsona dizaina skolā. Viņa talants ir dabas dots un kaut arī viņa gleznošanas stils ir vienkāršs, viņa tehnika un idejas ir izcilas.

Džefs Kūns
Džefs Kūns ir viens no pasaulē visdārgākajiem dzīvajiem māksliniekiem. Viņa skulptūra, kas ir balona suns no metāla, tika izsolīta par 58, 4 miljoniem ASV dolāru. Viņš ir studējis Čikāgas mākslas institūtā un Merilendas mākslas institūtā. Viņš savos darbos iedvesmojās no mākslinieka Eda Paškes. Kūna slavenākie darbi ir visai amizantie metāla balonu dzīvnieku atveidojumi. Tie ir visai savdabīgi mākslas darbi, taču viņa māksla tiek augstu vērtēta.

Deimians Hērsts
Deimians Hērts ir britu mākslinieks, uzņēmējs un mākslas darbu kolekcionārs. Viņa mākslas darbu pamatā ir miruši dzīvnieki. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir “Nāves fiziskā nespēja dzīvā apziņā”, kas ir iebalzamēta haizivs, kas ievietota stikla akvārijā, kas lån trods rki. Pēc tam viņš radīja daudzus citus līdzīgus mākslas darbus ar iebalzamētiem dzīvniekiem. Kā var noprast, viņa māksla ir ļoti savdabīga. Daudzi mākslas kritiķi to neatzīst un uzskata par cilvēku izaicināšanu, nevis mākslu, taču viņa mākslas darbi maksā miljonus. Viņš ir ietekmīgs un atzīts mākslinieks par spīti kritikai. Patiesībā, viņš nesen tika atzīts par vispelnošāko mākslinieku pasaulē.

Kā atšķirt gleznas oriģinālu no reprodukcijas?

Kaut gan vizuālās mākslas darbus nevajadzētu vērtēt vien pēc to autora popularitātes, tomēr, iegādājoties mākslas darbus, ir ļoti svarīgi prast atšķirt oriģinālus no reprodukcijām, jo oriģinālo darbu vērtība ir krietni vien augstāka. Bieži vien gleznu reprodukcijas ir tik prasmīgi izstrādātas, ka pat mākslas pazinēji uzreiz nevar noteikt (mikrolån), vai tas ir oriģināls, vai tomēr nē, tāpēc šeit būs padomi, kā nekļūdīgi atšķirt gleznas oriģinālu no tās reprodukcijām.

Pirmkārt, lai vispār varētu sākt runāt par gleznu izvērtēšanu un autentiskuma noteikšanu, ir jāpārzina dažādi glezniecības stili un tehnikas, tāpēc vispirms pastudējiet mākslas literatūru un dodieties un mākslas muzejiem un galerijām, lai izpētītu dažādas gleznas. Katram autoram ir savs “rokraksts”, pēc kura var nekļūdīgi noteikt, vai tā ir viņa glezna, vai tomēr to ir gleznojis kāds cits. Izpētot, konkrētam māksliniekam raksturīgo gleznošanas stilu, vislabāk var noteikt gleznas autentiskumu. Šāda viltojumu noteikšanas metode gan ir visai sarežģīta, jo ir jābūt ļoti padziļinātām zināšanām mākslā un uztrenētai acij, lai no gleznas apskates vien varētu kaut ko secināt. Mūsdienu reprodukcijas bieži vien ir tik labi izstrādātas, ka neprofesionāļiem ir grūti noteikt jebkādas atšķirības.

Tiem, kas mākslu tik labi nepārzina blancolån, drošāk tomēr būtu vadīties pēc citiem kritērijiem. Piemēram, gleznas aizmugures, rāmja un stiprinājumiem. Tas varētu šķist nebūtiski, taču bieži vien pēc šīm detaļām visvieglāk var noteikt mākslas darba autentiskumu. Īpaši viegli tas ir izdarāms gadsimtiem vecām gleznām, jo ir saprotams, ka to rāmjiem, stiprinājumiem un citām detaļām vajadzētu būt vecām, iespējams bojātām vai sarūsējušām. Rāmis varētu būt vietām nodilis un gleznas stiprinājumiem vajadzētu būt atbilstošiem noteiktajam gleznas tapšanas laikam. Piemēram, ja manāt, ka aizpagājušā gadsimta gleznai audekls pie rāmja ir piestiprināts ar skavām, tā visticamāk nebūs oriģinālā glezna. Tāpat pati oriģinālā glezna varētu nebūt tik koša un uz tās varētu būt manāmas kādas pēdas no ilgās stāvēšanas, pat tad ja tā ir uzglabāta īpašos apstākļos.

Vēl viens paņēmiens kā, atsevišķos gadījumos, var atšķirt oriģinālās gleznas no to reprodukcijām, ir pasmaržojot tās. Varētu šķist dīvaini ostīt gleznas, taču krāsu un audekla smarža laika gaitā mainās. Ja jūtat intensīvu eļļas vai plastmasas smaržu, visticamāk, glezna ir gleznota nesen un tās radīšanā ir izmantotas mūsdienās nopērkamās, ķīmiski ražotās krāsas. Oriģinālajām gleznām, kas ir gleznotas pirms daudziem gadiem, nevajadzētu īpatnēji smaržot, jo eļļas krāsu smaržai laika gaitā vajadzētu būt pilnībā zudušai. Vienīgās smaržas, ko jūs varētu sajust no oriģinālām, vecām gleznām ir tās, kas piesūkušās no apkārtējās vides.

Izpētiet gleznas aizmuguri. Daudzām gleznām jämför lån, kas iepriekš ir bijušas muzeju vai mākslas galeriju īpašumā, uz aizmugures ir etiķetes, uz kurām uzrakstīti dati par gleznas glabāšanu, saņemšanu un citām lietām. Ja gleznas ir glabājušās kādās lielās, zināmās mākslas galerijās vai muzejos, šīm etiķetēm pat vajadzētu būt ar iestrādātiem pretviltošanas elementiem, taču arī tos ver viltot, tāpēc uz šādu metodi vien paļauties nevajadzētu.

Pazīme, uz kuru ļoti daudzi paļaujas ir mākslinieka paraksts uz gleznas. Tas patiešām ir svarīgi, jo tad, ja paraksta nav, vai tas ir krietni vien citādāks nekā īstais mākslinieka parakts, glezna pavisam noteikti nav oriģināla, taču pat tad, ja paraksts izskatās īsts, tas vēl neliecina par to, ka tas patiešām tāds arī ir. Parakstu viltot ir visvieglāk. Daudz grūtāk ir viltot jau minēto “mākslinieka rokrakstu”. Ja vēlaties noteikt atšķirību pēc autora paleogrāfijas principiem, vieglāk to būs darīt, pētot pašu gleznu, nevis parakstu.

Šīs ir pašas pamata lietas, pēc kurām var noteikt gleznas autentiskumu, tomēr nepārzinot mākslu un glezniecību, šie minētie faktori varētu arī neko daudz priekšā nepateikt. Ja neviena no pazīmēm jums neko īsti priekšā pavēstīt nevar, dodieties uz tuvāko mākslas galeriju un veiciet gleznas novērtēšanu. Tad jūs varēsiet būt pilnīgi drošs par gleznas oriģinalitāti.

Lielākais tirgus mākslas darbs pasaulē

Jaunu un patīkami pārsteidzošu notikumu piedzīvoja visi mākslas mīļotāji Nīderlandes pilsētā Roterdamā, kurā 2014. gada vidū tika pabeigts vērā ņemams un smags darbs pie lielākā mākslas gleznojuma pasaulē ar nosaukumu “Horn of Plenty” (latviski – “Pārpilnības rags”). Tas ir gigantisks mākslas darbs pilns ar spilgtām krāsām un pārklāj vairāk nekā 36.000 kvadrātpēdu lielu laukumu. Nebija nepieciešams ilgs laiks, lai šis mākslas darbs nopelnītu sev etiķeti kā lielākais mākslas darbs pasaulē, jau tagad tas tiek saukts par Roterdamas “Siksta kapelu”. “Pārpilnības rags” aptver visu interjeru “De Markthal” tirgus ēkas iekštelpās, kas savas durvis vēra vēlāk tā paša gada oktobra mēnesī. “De Markthal” sākotnēji tika izstrādāts kā pilnīga pilsētnieka pieredze, kurā dzīvot, iepirkties, iet uz vakariņām un novietot auto – viss kopā zem viena jumta.

Lielisks dizains, bet tajā pašā laikā milzīga pelēka ēka, kurai kaut kā ļoti pietrūka, lai radītu reālu, dzirksotšu pieredzi. Tai bija nepieciešama pievienotā vērtība, kaut kas unikāls, kaut kas liels, tāds ko nevarētu atrast nekur citur pasaulē. Tā radās ideja par lielformāta mākslas darbu. Sienas gleznojums ik dienas sveic “De Markthal” sākumā iepazīstinot garāmgājējiem ar lielizmēra statisko glezna, bet vēlāk mākslinieks plāno arī papildināt šo meistardarbu ar dažādiem projektiem, kuros tiks mākslas darbam pievienoti kustīgi attēli. Stāvot zem šī lielizmēra mākslas darba, ir sajūta, ka esat mazs kukainis. Mākslinieks Arno Coenen skaidro, ka tāda ir arī bijusi mākslas darba iecere – kā bērnam sajūt brīnumu, tāpat kā lasot grāmatas “Ēriks kukaiņu zemē” vai “Alise Brīnumzemē”.

Mākslas darbs “Pārpilnības rags” sākas zemes līmenī un paplašinās virs galvas divu pilnizmēra futbola laukumu izmērā. Rotāts ar milzu zivīm, augļiem un dārzeņiem, sēnēm vai klaiņojošām garnelēm, lielais sienas gleznojums attēlo produktus, kas ikdienas pārdošanā izlikts uz tirgus galdiem. Pats mākslinieks kā ateists uzskata, ka dzīvības avota izcelsme meklējama kosmosā, un nevis, ka kāds to visu izveidojis septiņās dienās. Taču tajā pašā laikā darbs patiešām ir tāds pats grandiozas varenības mākslas darbs kā reliģiskie gleznojumi kādā no renesanses laika baznīcām. Vienīgā atšķirība, ka mākslinieks Arno Coenen pielūdz dabu, radot odu Visumam, nepadarot to par mazāk iespaidīgu vai dievišķu, kā kristietības laiku darbi. Mākslas darbu vajadzētu apskatīt kā brīnišķīgu skaistumu, kas norāda uz brīnumu, kāda ir arī pati pārtika mums apkārt. Tā lielais izmērs nekādā veidā nav stāsts par reliģiju, bet gan par mātes dabas iespaidīgumu un devību.

“Pārpilnības rags” tika izveidots apvienojot produktu fotogrāfijas, animācijas un “Nuke” dizaina programmatūru. Lai iegūtu milzīgo attēlu pietiekamā pikseļu asumā mākslinieks Coenen vērsās pie “Pixar Studios”, kas izveidoja viņam 1.47 terabaitus lielu failu, kas iesākumā tika atainots uz kādas fermas apmetuma Jaunzēlandē. Aptuveni viena mēneša laikā mākslas darbs tika salikts kopā no mozaīkām – apgleznotām 4000 flīzēm, kuras ievietoja ēkas interjerā. Mākslinieks būtu pateicīgs, ja tiktu uzsvērts, ka ne tikai viņš viens radīja minēto mākslas darbu. Pie tā strādāja neliela komanda, kas izprata šo mākslas darbu tikpat ļoti kā pats mākslinieks. Tikai komandas sadarbības rezultātā bija iespējama šāda mākslas darba grandiozitāte, māksliniekam palīdzēja 3D animatori, specefektu speciālisti un fotogrāfs. Mākslinieka nelielā palīgu komanda sastāvēja no dizaineriem Iris Roskam un Marinus de Ruiter, 3D modelētājiem Michiel van Iperen un Frank an de Stegge, kā arī “Nuke” programmatūras speciālista Dustin Kershaw un fotogrāfa Frank Hanswijk.

Paldies musu atbalstitajiem no Norveģijas!

Gleznas restaurācija: cik tas izmaksā un kā tas ietekmē vērtību?

Vai esat kādreiz domājuši par to, kā gadsimtiem senas gleznas un citi mākslas darbi, kas piedzīvojuši dažādus juku laikus ir spējuši saglabāties pilnībā neskarti līdz mūsdienām? Dažas gleznas patiešām ir “izdzīvojošas” vairākus gadsimtus un palikušas pilnībā neskartas, taču daudzas gleznas ir tikušas restaurētas. Sākot no vienkāršiem labojumiem, vietās, kur mazliet nodilusi krāsa līdz pat gleznas atjaunošanai no vienas “izdzīvojušās” detaļas – restaurācija mūsdienās var radīt brīnumus – credit rapid. Tomēr, cik šāda mākslas darbu atjaunošana izmaksā un cik būtiski tā ietekmē gleznas vērtību? Ieskatīsimies mazliet tuvāk mākslas darbu restaurācijas procesā un tā ietekmē uz mākslu.

Mākslas dabu restaurācijai pamatā ir divi veidi – strukturālais un estētiskais. Strukturālā restaurācija tiek veikta nopietnu bojājumu gadījumā, kas radušies nepareizas glabāšanas, apzinātas vai neapzinātas sabojāšanas vai citu negatīvu ietekmju rezultātā. Strukturālā restaurācija ir daudz sarežģītāka, jo šādus bojājumus novērst ir patiešām sarežģīti un pat pēc restaurācijas gleznā var būt manāmas bojājuma pēdas. Estētiskā restaurācija ir daudz vienkāršāka. Tā ir gleznas uzlabošana vietās, kur laika ietekmē ir radušies nelieli bojājumi vai nodilumi.

Šos labojumus veic īpašas profesijas pārstāvis – mākslas konservators. Mākslas darbu restaurāciju nevar veikt jebkurš mākslinieks, jo katram māksliniekam ir sava, īpaši izstrādāta mākslas darbu radīšanas tehnika, līdz ar to, labojumi uzreiz būs pamanāmi. Konservatoram ir jāprot atdarināt dažādu mākslinieku “rokraksti”, turklāt viņam ir jāpārzina arī visdažādākās mākslas darbu labošanas metodes. Darbs ir ļoti laikietilpīgs, nogurdinošs un piņķerīgs. Mākslas konservatora darbs bieži vien ir pat sarežģītāks nekā pašu mākslinieku darbs, jo tajā nav iespējams brīvi izpausties un gleznot tā, kā ir ērtāk.

Tā kā gleznu restaurācija sevī ietver ļoti daudz, dažādas darbības, cenas šādiem pakalpojumiem ir ļoti atšķirīgas. Sākot no pāris simtiem eiro par vienkāršu gleznas tīrīšanu un apkopi, līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu par vērtīgu, bet spēcīgi bojātu mākslas darbu restaurāciju. Mākslas galeriju īpašnieki norāda, ka vidējās restaurācijas cenas mazai gleznai ar vidēji nopietniem bojājumiem ir ap 1 000 eiro, taču lielām gleznām jau ap 10 000 eiro, tomēr cenas, protams credit fara adeverinta, ir atkarīgas no tā, kādu konservatoru jūs izvēlaties. Labākie nozares profesionāļi, prasīs daudz augstākas cenas. Tieši augsto restaurācijas izmaksu dēļ, gleznas ir jāapdrošina, ko vairums mākslas darbu turētāju arī dara.

Tomēr, lielākais jautājums, attiecībā uz mākslas darbu restaurāciju ir – kā mainās tās vērtība pēc šī procesa. Ir jāsaprot, ka pēc restaurācijas glezna vairs nav 100% oriģināldarbs, jo tās apstrādē ir piedalījies arī konservators. Vai tad, ja spēcīgi bojāta glezna ir tikusi atjaunota, to vēl joprojām var uzskatīt par oriģināldarbu vai drīzāk daļēju reprodukciju? Gleznas vērtība pēc šī procesa patiešām būtiski mainās. Gleznas estētiskā restaurācija, kā, piemēram tīrīšana un pielabošana, nekādu būtisko vērtības krišanos neradīs, tieši pretēji, var pat palielināt gleznas vērtību, ja labojumi ir veikti patiešām profesionāli, taču strukturālā restaurācija gan var ievērojami pazemināt gleznas vērtību, jo īpaši ja restaurācija nebūs veikta gana profesionāli. Tāpēc, ja jums ir nepieciešams veikt kādas gleznas strukturālo restaurāciju, uzticiet to tiešām talantīgam konservatoram, jo neprofesionāli uzlabojumi visu var padarīt tikai ļaunāku.

Mākslas darbu restaurācija pati ir īsts mākslas darbs, vēl jo vairāk, tas ir ļoti smalks un atbildīgs darbs, ko nespētu veikt pat daudzi pasaulē izcilākie mākslinieki. Kaut gan restaurācija, var ietekmēt gleznas vērtību, tas ir ļoti nozīmīgs process mākslā, jo bez tā daudzas no pasaules slavenākajām gleznām un citiem mākslas darbiem, nekad nebūtu saglabājušās līdz mūsdienām.

Ko tu nezināji par slaveniem māksliniekiem

Lielie mākslinieki bieži vien tiek uztverti kā citāda tipa cilvēki – radoši sapņotāj, kas atrauti no reālās dzīves un dzīvo iedomu pasaulē, ne no šīs planētas un tamlīdzīgi. Tomēr dažreiz tie nav citādāki kā jebkurš cits vidējais cilvēks väikelaen. Šie daži fakti, kurus tu nezināji par slaveniem māksliniekiem, iespējams, parādīs tos cilvēcīgākā gaismā – vai gluži otrādi, padarīs vēl par lielākiem dīvaiņiem.

Mākslinieks Džons Džeims Audubons savas dzīves laikā ir uzgleznojis 435 akvareļus ar tanī attēlotiem putniem. Mākslinieks bija dzimis Karību salas 1784. gadā un 1802. gadā pārcēlās uz Ameriku sms laen, kur viņš bezgala iemīlēja putnus, padarot par sava mūža darbu uzzīmēt vismaz vienu akvareli ar katru putnu sugas pārstāvi, kas mīt Amerikā.

Mākslinieks Edgars Degā bija tik ļoti fascinēts par baleta māksliniekiem, ka viņš kļuva apsēsts tos pārstāvot savos mākslas darbos. Tiek lēsts, ka Degā kopā veltījis apmēram 1500 gleznas, pasteļus, izdrukas un rasējumus baleta dejotājiem. Šodien slavenais Pols Sezāns bija ārlaulības mīlestības bērns, kurš piedzima labi pelnošajam tirgonim un viņa nevainīgajai jauniešu mīļākajai. Pats Pols nomira vientuļš 1906. gada rudenī pēc ilgstošas pneimoniju, ieskauts kastēm ar nepārdotām gleznām un neapmaksātiem rēķiniem.

Leonardo da Vinči bija veģetārietis un dzīvnieku tiesību aktīvists, viņš reizēm pirka putnus būrīšos tikai tāpēc, lai vēlāk tos izlaistu brīvībā. Leonardo aiz sevis atstāja mazāk nekā 30 gleznas un lielākā daļa no tām pat nebija pabeigtas, atstājot arī simtiem zīmējumu, skiču un piezīmju lappušu.

Salvadors Dalī uzskatīja, ka viņš ir sava mirušā brāļa reinkarnācija. Ikvienā no Dalī gleznām ir redzams arī viņa portrets vai siluets. Dzīves laikā viņš radījis vairāk nekā 1500 gleznas, daudzas no tām uzskatāmas par šedevru.

Gleznotāja Monē tēvs nekad nav atbalstījis sava dēla karjeras izvēli, viņš gribēja, lai Monē būtu kārtīgs pārdevējs vietējā veikalā. Marsels Dišāns radīja savus mākslas darbus no ikdienas priekšmetiem. Viņš ir radījis aptuveni divdesmit šādus objektus, bet līdz šim slavenākais piemērs ir viņa darbs ar nosaukumu “Strūklaka”, kas ir nekas vairāk kā pisuārs, kuru viņš reiz nopircis.

Holandiešu mākslinieks Piets Mondrians bieži strādāja pie savām gleznām tik ilgi, kamēr viņa rokas bija klātas ar tulznām un viņš bija asarās no vilšanās. Mēs nevaram noliegt Mondriana ietekmi mākslas pasaulē, bet ir grūti saprast, kāpēc taisnas līnijas un tīklu zīmējumi varētu būt tik viegli aizkaitinoši.

Britu mākslinieks Tims Nolzs tā vietā, lai gleznotu pats, piesēja pildspalvas pie kokiem virs baltām lapām un ļāva vējam darboties kā māksliniekam. Mākslas darbi, protams, tika parakstīti ar Nolza vārdu.

Britu tekstila dizainerim, dzejniekam, rakstniekam, tulkotājam un aktīvistam Viljamam Morisam bija ļoti laimīga bērnība. Viņš tika lutināts no visiem saviem radiem un bija diezgan temperamentīgs, iezīme, kas viņu nepameta arī pieauguša cilvēka vecumā. Viņš mēdza mest vakariņas ārā pa logu, ja viņu neapstiprināja veids, kā tās tika sagatavotas.

Pablo Pikaso kristību laikā tika ne vien pie viena vai diviem vārdiem, bet pie veseliem divdesmit septiņiem. Mākslinieka pilnais vārds bija Pablo Djēgo Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomusēno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Marturs Patrisio Klito Ruizs u Pikasso.

Žoržs Braks bija pirmais tanī laikā dzīvi esošs cilvēks, kura māksla tik izstādīta Luvrā, Parīzē. Visi citi mākslinieki, kuru darbi atradās šajā vērienīgajā muzejā, jau bija miruši pirms tos sasniedza slava.

Kā novērtēt mākslas darbu

Savā visbūtiskākā līmenī laba māksla ir efektīva kombinācija starp mākslinieka vīziju un viņa meistarību. Laba māksla ir bez kompromisiem godīga, drosmīga, ambicioza, informatīva, oriģināla, sarežģīta un rada mākslas baudītājā svētku sajūtas. Savukārt, mākslas kritika pēc būtības ir šāda mākslas darba novērtējums. Kāds sava laika slavens mākslas un kultūras kritiķis no Amerikas – Deivids Hikijs, reiz izteicies, ka: “Māksla spēj mainīt mākslas kritiku un nekad ne otrādi.” Mākslas kritika tiek uzskatīta par svarīgu mākslas pasaules daļu un vienu no tās pamatfunkcijām. Valda uzskats, ka ja nebūtu mākslas kritikas, tad mākslas un tas vērtības komunikācija spētu vienkārši sabrukt vienā mirklī. Lai gan ir taisnība, ka mākslas gaume ir ļoti relatīvs jēdziens, ir dažas īpašības ikvienā mākslas darbā, kuras var izmantot kā darba novērtēšanas līdzekli.

Mākslas kritika reizēm tiek uzskatīta par atsevišķu mākslas formu. Lai arī katrs mākslas kritiķis var novērtēt mākslas darbu pēc paša unikalitātes, tomēr ir noteikts protokols, kas jāievēro novērtējot ikvienu mākslas darbu. Mākslas darbs var tikt noraksturots pēc ļoti dažādiem vispārpieņemtajiem kritērijiem. Parasti sāk ar tēlotājmākslas veida noteikšanu, kuram konkrētais mākslas darbs varētu atbilst, piemēram, grafika, tēlniecība vai glezniecība un tamlīdzīgi. Jāpievēršas arī mākslas darba žanram, kurā tas izpildīts – vai tas ir akts, ainava, klusā daba, portrets, vēsturiskais, mitoloģiskais, sadzīves vai batālais žanrs. Kādā kompozīcijā tapis darbs? Vai mākslas darba kompozīcijas veidošanā ir iekļauta dominante, kontrasts, dekoratīvā vai plastiskā telpa, ritms, proporcijas, asimetriskais, simetriskais vai neitrālais līdzsvars.

Mākslas kritiķa spēks slēpjas tieši viņa viedoklī jeb “kritiķa balsī” un noturībā ar kādu viņš spēj interpretēt kritizētos mākslas darbus, tādā veidā spējot iedvesmot kritikas lasītājus apskatīties uz konkrēto mākslas reprezentāciju un saskatīt tajā kaut ko iepriekš neieraudzītu un nepamanītu. Dažādās diskusijās, kurās tiek apskatīts mākslas kritikas statuss, ik pa laikam izskan apgalvojumi, ka tieši šī “kritiķa balss” ir tā, kas diferencē augsta līmeņa kritiku no vienkāršas, prastas žurnālistikas un muzeja kuratora darba. Mākslas kritiķa unikalitātes faktors ir tas, kas ļauj mākslas kritiķim kļūt par respektablu autoritāti, kura viedoklis tiek respektēts un tam uzticas. Mākslas kritika nevar būtu tikai skarbi pateikts Jā vai Nē vārds, jo gan pats mākslinieks, gan arī viņa radītie darbi parasti ir daudz sarežģītāki par vienkāršu Jā vai Nē, tos nav viegli sadalīt melnajos un baltajos. Mākslas kritikas galvenais mērķis varētu būt arī radošās un kritikās mākslas domāšanas sinerģijas aktualizēšana un stimulēšana.To, cik labs ir mākslas kritiķis un cik viņš ir profesionāls savā darbā, nosaka kritiķa spēja analizēt mākslas darbu pēc to kvalitātes un izcilības, spēt nošķirt lielisko no viduvējībām un neveiksmīgiem pakaļdarinājumiem, kritiķa prasme jebkuru mākslas notikumu spēt aplūkot plašā kontekstā gan kultūrvēsturiski, gan mūsdienu mākslas vidē.

Bet ja atkāpjamies no tiešas kritikas uz mākslas darba novērtēšanas ekspertīzi, tad šī var noderēt lielākoties tajos gadījumos, kad konkrētās gleznas vai mākslas darba īpašnieks vēlas viņam piederošo mākslas darbu pārdot tālāk. Lai arī īpašniekam parasti ir absolūti zināms, kas ir konkrētā mākslas darba autors, it īpaši tajos gadījumos, kad gleznu viņš ir iegādājies pa tiešo no gleznotāja vai viņa darbnīcas, tomēr reizēm pastāv varbūtība, ka īpašumā esošais mākslas darbs patiesībā nemaz nav. Diemžēl šodien mākslas pasaulē netrūkst slavenu mākslas darbu kopiju un apzinātu to viltojumu.

Jauns domēns māksliniekiem

Pavisam nesen uzsākta jauna koncepta domēna izstrāde, kas saistoša būs tieši visiem māksliniekiem un darbību pilnībā uzsāks jau nākamajā gadā.

ART būs augstākā līmeņa domēns, citādi zināms arī kā domēna paplašinājums vai domēna galotne. Tiek uzsvērts, ka pirmkārt un galvenokārt, .ART būs identitāte, jo .ART mājaslapas adrese uzreiz pateiks: “Es stingri piederu pie mākslas pasaules”. Tā dos dažādu jomu māksliniekiem to digitālo identitāti, un būs daļa no jauna interneta fenomena, kas nodrošinās unikālu identitāti visiem tiem, kas meklē savu darbu asociāciju ar mākslas un kultūras pasauli. .ART domēna izstrādātāji uzsver, ka interneta laikmetā digitālā zīmola redzamība un atpazīstamība ir kritiski būtiska. Šeit var izmantot internetu, lai tiktu atklāts, veidot jaunas partnerības ar kuratoriem, apmainīties ar zināšanām, radīt un uzturēt mākslas biznesu.

Šis domēns ļaus māksliniekiem darīt to visu visu un darīt to globāli, veidojot zīmolu, kas ar domēnu vien jau stāsta pasaulei, kas jūs esat un ko jūs darāt. Māksliniekiem, kuriem jau ir sava mājaslapa, tiek piedāvāts reģistrēt savu .ART domēnu un viegli pāriet no esošās, garlaicīgās un vispārinātās .com vai .org vietnes uz daudz izsakošo – .ART. Ir iespēja saglabāt esošo reģistrēto adresi un novirzīt tās trafiku uz savu jauno .ART adresi, iegūstot labāko no abām pasaulēm – pakalpojumu nepārtrauktību un milzīgas iespējas piesaistīt jaunu auditoriju.

Domēns tiek prezentēts kā atšķirīgs jauns domēns ar atbalstošu globālu kopienu, vienojošu digitālu adresi un vietne, ko saukt par mākslinieku mājām. Vietnes izveidotāji uzskata, ka šī aizraujošā jaunā digitālā adrese palīdzēs māksliniekiem veicināt savu vai savas organizācijas atpazīstamību kā daļai no pasaules kultūras spēlētāju. Uzņēmums aiz .art, jaunā augstākā līmeņa domēna, kurš izveidots speciāli māksliniekiem un ar mākslu saistītām institūcijām, jau šodien ir paziņojuši, ka vairāk nekā 60 organizācijas jau ir uzņēmušās pārņemt savu mājaslapu adreses uz .ART Domēns .ART tiek pozicionēts kā pasaules radošās kopiena visās tās dažādajās formās, jo mākslas joma sniedzas tālu ārpus tikai vizuālās mākslas, tā aptver arī dekoratīvo mākslu, lietišķo mākslu, literatūru, kino, mūziku, izglītību, mākslas darbu kolekcionēšanu, antikvariātus un citus.

Domēnam reģistrēties var dažādas ar mākslu saistītas vietas – muzeji, galerijas, teātri, kino, operas nami, daudznozaru mākslas centri, filharmonijas orķestri; paši mākslas darboņi – mākslas darbu autori, tirgotāji, kuratori, mākslas studenti, pasniedzēji, kolektori, dizaineri, arhitekti, ražotāji, mākslas darbu pircēji, fotogrāfi; visdažādākie ar mākslu saistīto pakalpojumu sniedzēji: apdrošināšana, finanses un kreditēšana, transports, PR un mārketings, konsultāciju biroji, mākslinieku materiālu piegādes, arhitektūras biroji, mākslas izstāžu pasākumi, izsoļu nami, dizaina mājas, fotogrāfu studijas, filmu studijas; mākslas izglītības un bezpeļņas organizācijas: valsts pārvaldes iestādes, bezpeļņas organizācijas un apvienības, mākslas fondi, mākslas skolas, koledžas un universitātes, kā arī pārstāvji no masu mediju puses: izdevēji, žurnālisti un publikāciju autori.

Saskaņā ar .ART pieejamo informāciju, šis domēns būs pirmais, kas paredzēts tikai un vienīgi mākslas pasaulei. Tas ir domāts, lai interneta lietotāji varētu atšķirt mākslas institūcijas no citām mājas lapām. Ieinteresētās mākslas organizācijas varēs pāriet uz .art domēnu sākot ar 2017. gada februāri, domēns oficiāli uzsāks darbību vasaras mēnešos. Ulvi Kasimovs, .ART dibinātājs skaidro, ka viņu misija ir saglabāt kultūras mantojumu globālā mākslas pasaulē, esot pagodināti, ka tik daudzas ievērojamas mākslas institūcijas no visas pasaules dala ar uzņēmumu šo redzējumu un pārliecību, ka .ART pārveidos mākslas kopienas attiecības ar internetu. Tā noteikti palīdzētu aizsargāt mākslinieku zīmolu mantojumu tiešsaistes vidē.

Slaveno mākslas darbu mīti

Jo slavenāks mākslas darbs, jo vairāk mīti tam apkārt. Piemēram, pastāv apgalvojums, ka Leonardo da Vinči slavenākās gleznas “Mona Līza” modelis patiesībā esot pats mākslinieks pārģērbies par sievieti, tātad – pašportrets. Mākslas darba pētījumi tomēr ir nonākuši pie secinājuma, ka glezna, visticamāk, ir kādas sievietes portrets vārdā Lisa Gherardini, kura bija ievērojama florencieša ģimenes locekle un turīga zīda tirgotāja sieva. Leonardo tēvs ir bijis ciešos draugos ar Gherardini tēvu, un glezna, iespējams, ir bijusi viņa pasūtījums par godu meitai.

Da Vinči otrs slavenākais darbs “Pēdējais vakarēdiens”, ko var apskatīt Santa Maria delle Grazie konventā Milānā, Itālijā, arī apvīts ar mītiem, ka sākotnēji tanī esot iekļautas arī Jēzus kājas. Bet 1652. gadā uzstādot durvis ēdnīcā, kurā glezna tobrīd atradās, būvnieki sagrieza grunts sienas gabalu apzāģējot Jēzus kājās. Vinsenta van Goga slavenajā gleznā “Zvaigžņotā nakts” attēlotā mazpilsētā ir Saint-Rémy-de-Provence Francijas dienvidos. Pastāv mīts, ka Van Gogs uzgleznoja šo darbu, kamēr viņš bija pacients Saint-Paul-de-Mausole psihiatriskajā slimnīcā. Šodien šajā slimnīcā viens no tās spārniem ir nosaukts slavenā gleznotāja vārdā.

Arī ap slaveno Dāvida skulptūru ir vairākas baumas. Viena no tām ir, ka marmora plāksnes, kas tika beidzot pārvērstas Dāvida skulptūrā ar Mikelandželo radošo darbu 1504. gadā, patiesībā tika izgrebtas jau 43 gadus iepriekš kādam citam māksliniekam vārdā Agostino di Duccio. Viņš plānoja pārvērst šīs plāksnes Herkulesa statujā, bet Di Duccio pameta aizsākto skulptūru, kuru sākotnēji bija paredzēts uzstādīt kādā Florences katedrālē. Marmors netika neizmantots aptuveni 10 gadus, kad tam pieķērās cits tēlnieks – Antonio Rossellino, arī viņš pameta šo darbu, jo saprata, ka marmoru ir pārāk grūti veidot. Galu galā 1501. gadā Mikelandželo sāka darbu pie savas Dāvida skulptūras. Lai taptu vēl viens slavens Mikelandželo darbs – griestu freska Siksta kapelā, tostarp slavenākajai tā daļai “Ādama radīšana”, kas attēlo Dievu dodot dzīvību pirmajam cilvēkam, pats mākslinieks izgudroja virkni sastatņu. Tās tika speciāli izstrādātas, lai varētu pievienot kapelu sienām ar īpašām skavām, lai mākslinieks un viņa palīgi varētu būt pietiekami tuvu griestiem, lai varētu strādāt un gleznot. Mākslinieks burtiski karājās gaisā, kā dievs, kurš radīja Ādamu.

Ekspresionisma mākslinieka Edvarda Munka slavenākajam darbam “Kliedziens” tehniski ir piecas atsevišķas versijas. Pirmās divas no 1893. gada tika izveidotas ar temperu un pasteli uz kartona, un šobrīd atrodas Nacionālajā galerijā Oslo un Munka muzeja. Trešā versija atrodas privātīpašumā un tika izveidota 1895. gadā ar pasteļiem, to nesen pārdeva gandrīz par 120,000,000 dolāru kādā izsolē. Vēl viens variants no 1895. gada, veidots melnbaltā litogrāfijā. Galīgā versija tapusi 1910. gadā saistībā ar iepriekšējo inkarnāciju popularitāti, šobrīd atrodas Munka muzejā, taču tika nozagta 2004. gadā, muzejam to atgūt izdevās vien pirms desmit gadiem – 2006. gadā.

Lai gan mūsdienās ir desmitiem atlējumu no Augustes Rodēna slavenajai skulptūrai “Domātājs” teju visā pasaulē, oriģināli tā bija daudz mazākas izcelsmes. Rodēns sākotnēji radīja 70 centimetrus lielu versiju 1880. gadā, kā centrālo komponentu lielākam skulpturālam darbam ar nosaukumu “Elles vārti”, iedvesmojoties no Dantes daiļdarba. Atdalītā skulptūra viena pati tika izstādīta 1888. gadā, un pēc tam 1904. gadā tā tika palielināta, kādu to pazīstam šodien 1904. Salvadora Dalī gleznojums “Mīkstie pulksteņi” esot iedvesmots no Kamamberas siera gabala, ko mākslinieks ir novērojis kūstot saules staros, lai gan viņš par šo, iespējams, vienkārši pajokojis, jo vispārzināmi ir tas, ka drošsirdīgais mākslinieks Dalī centās nekad neizskaidrot savus darbus.